(tas pats raksts,kas biedrības Otrās Mājas www.otrasmajas.lv mājas lapā)
Dīvaina mūsu dzīve. Bet, ja tā, tad mēs paši arī esam dīvaini, jo, kas tad ir dzīve, ja ne mēs paši. Kārtējais dīvainais gadījums arī mūsu biedrības dzīvē un tā iespaidā radās arī šis raksts, bet to vienalga , vajadzēja agrāk vai vēlāk atspoguļot, tik dīvainais notikums lika saņemties aprakstīt to, ko uzskatījām-visi jau zina, ko tur daudz stāstīt, bet , izrādās, jāstāsta gan.
Notikums, kas veicināja šo stāstījumu-atbrauc korospondenti, jauki pačalojam, savstarpēji laipni, atsaucīgi. Saņemam arī padomus, ierosinājumus. Jauka tikšanās, bet, kad sižets tiek parādīts, par kuru visi saka-jauks, sirsnīgs sižets, tad mūsu biedrība reaģē pavisam dīvaini: jūtamies samazināti, saplacināti, noniecināti, nenovērtēti.
Dīvaina pasaules uztvere? Biedrība tiek parādīta, kā liela, draudzīga ģimene, kas sasēžas pie saimes galda 30 cilvēku grupa no trijiem pagastiem, kad patiesībā mēs darbojamies apmēram 300 cilvēku labumam 8 apkārtējiem pagastiem. Tiesa gan, tad visi kopā gan nesasēžamies, jo katrs nāk savā laikā vai grupām. Patiesībai par draudzīgu ģimeni var piekrist- mēs esam Otrās Mājas un vēlamies, lai ik viens justos gaidīts, vajadzīgs, kur arī atbalstu var saņemt-gan materiālu, gan garīgu. Jā, mēs arī gribam justies ar sabiedrību, kā viena liela ģimene, kur jūt draugu plecu, atsaucību, sapratni, iejūtību.
Sižetā bija parādīti cilvēki, kas vēlējās tikties ar televīziju, sevi parādīt radiem, draugiem, jo zināja, ka tālrāde brauks. Klāt bija arī divi invalīdi/bezdarbnieki, kuri biedrībā strādā subsidētā darba vietā un katrs savu informāciju pasniedza, kā savu puzles gabaliņu . Kopainu žurnālisti uztvert negribēja, jo vadītājas teiktajam, ka darbojamies 300 cilvēku labumam, tika palaists gar ausi un samazināts uz 30 un arī pati vadītāja stāstīja tik par esošo situāciju, pārdomām, bet ne par galveno, domādama, ka žurnālisti jau tā daudz zina un viņi tik ir atbraukuši, salikt punktu uz i, bet maldījās vadītāja, maldījās sižetā klātesošie un galu rezultātā…. tikām nonivilēti, samazināti, saplacināti. Arī tie 300 ir aptuveni, jo atbalstāmo cilvēku skaits nemitīgi mainās, tomēr dokumentos tas ir fiksēts.
Tad nu man, kā vadītājai, kas redz visu kopainu, gribētos parādīt visu puzli, ne tikai atsevišķus gabaliņus.
Sāksim ar to, ka biedrībā ir 70 cilvēku(bet daudzumam es nepievēršu uzmanību, tālāk par to uzzināsiet, kāpēc) , vairāk vai mazāk aktīvu.(Iesākām 7 cilvēki 2003 gadā, bet no 2004.gada esam reģistrēta biedrība UR, bet no 2006.gada sabiedriskā labuma statuss.) Kopā visi nekad nesanākam. Biedri sevi pozicionē dažādi. Ir tādi, kas ir vairāk mūsu uzmanības lokā, jo ir nevarīgāki par citiem, ir tādi, kas saprot, ka tāda biedrība vajadzīga, atbalsta ar biedru naudu, bet uz pasākumiem nenāk, ir arī tādi, kas darbojas aktīvāk, fiziski piepalīdz, uzmundrina un atbalsta kā var un ir arī pasīvie , kas labāk atnāk pie visa gatava-kā jau visās biedrībās. Biedrībā esam riska grupās esošie cilvēki(invalīdi, pensionāri, daudzbērnu vecāki, bezdarbnieki u.c.).
Mēs esam dažādi, bet biedru skaitu uzsveru nelabprāt, jo mūsu pašu pagastā ir piemērs biedrība „ Meža projekti”, kurā 4 aktīvi biedri spēj sarīkot grandiozus pasākumus skolniekiem, skolām pa visu Latviju, informējot, izglītojot un atraktīvu pasākumu veidā, dot zināšanas par mežu, meža dzīvniekiem augiem u.t.t., iesaistot daudz un dažādus mežu speciālistus. Ne biedru skaitam nozīme, bet labumam- kādu un cik lielai auditorijai spēj dot.
Tātad, nav nozīmes arī mūsu biedru skaitam, bet padarītā rezultātam un par rezultātiem runājot, kas sunim asti cels, ja ne pats un domāju, ka mūsu rezultāti nav noniecināmi, samazināmi, bet godā ceļami, tādēļ nolēmu pastāstīt kopainu par mūsu darbību.
Sākšu ar savu sapni, pirms vairākiem gadiem, kad pati stājos bezdarbniekos, kā invalīde- nolēmu, ka pati radīšu darba vietas un, lai radītu darba vietas, vajadzīga arī pati vieta. Bijām izveidojuši savu organizāciju un pagasts mums nomā piešķīra ēku „ Zālītes”. Ēku kāda pensionāre bija novēlējusi pašvaldībai, bet neuzradās neviens apsaimniekotājs, jo rekonstrukcijai bija nepieciešami lieli līdzekļi un ēka gadiem stāvēja tukša, baidīdama kaimiņu bērnus ar tukšajiem logiem/saplēstajām logu rūtīm.
Mūsu biedŗība Otrās Mājas labus draugus atrada bijušo biedrību „ Pūpolītis” un „ Glābiet bērnus-Madlienas nodaļu” vidū. Kopīgiem spēkiem izvācām gružus, pāris telpās izlīmējām ar dažādām ziedotām tapetēm un darbība sākās. Mūsu gados vecākais biedrs vecās, izdauzītās loga rūtis sastiķēja ar citām stikla plāksnītēm, lai mazāk vējš pūš. Ēkā bija sausā tualete, kas atradās telpā, kur brūkošās sijas stutēja baļķi. Tā bija vieta, kur neērti jutās ne vien veselākie, bet cilvēki ar kustību problēmām to vispār nevarēja izmantot un tādēļ, kad biedrība PPP Zied zeme izsludināja projektu konkursu, kuram bija piesaistīti ES līdzfinansējums, mūsu biedrība aktīvi tajā iesaistījās. Pirmajiem diviem projektiem nebija vajadzīgs pašvaldības līdzfinansējums un diez vai tādu arī būtu dabūjuši, jo mēs vēl sevi tā īsti nebijām pierādījuši.
Pirmā pieredze projektu rakstīšanā jau bija gan, tiklīdz nodibinājām biedrību. Bijām piedalījušies toreiz Ogres rajona padomes izsludinātajā projektu konkursā un arī vinnējām. Šī pieredze ļoti noderēja vēlāk. Mazie projektiņi ar kuriem piesaistījām līdzekļus, bija seši( bet lielie projekti, kuros jau ir ES līdzfinansējums, šobrīd-2011.gada nogalē arī ir jau seši-tātad, kopā esam 12 projektus realizējuši).Projekti bijuši gan telpu labiekārtošanai-rekonstrukcijai, pamatlīdzekļu iegādei, dažādām apmācībām invalīdiem, pensionāriem un citām riska grupām.
Pirmais ko rekonstruējām, bija tualete, dušas telpa, veļas mazgātuve ar veļas mašīnu, garderobes telpa. Veļas mazgātuve bija pirmais palīgs tiem, kam mājā vai nu sabojājusies veļas mašīna, vai arī cits iemesls, lai pa retam izmazgātu veļu biedrībā. Arī duša tika izmantota vajadzības gadījumā.
Ar divu projektu palīdzību (sākumā bez pagasta, pašvaldības līdzfinansējuma) mums tikuši jauni 10 logi, divas ārdurvis, tualete, dušas telpa, veļas mazgātuve. Vēlāk arī mūsu Madlienas pagasts piedalījās ar savu ieguldījumu, ievelkot telpās centrālapkuri, kas bija liels atbalsts.
Paralēli visiem šiem projektiem notika un notiek aktīva sabiedriskā darbība. Bijām pieaicinājuši mākslinieci Lolitu Sīmani no Rīgas, kas mums vadīja radošās darbnīcas, vēlāk iesaistījās no mūsu pašu mākslas skolas skolotāja Skaidrīte Krīgere, savus talantus tekstīlmozaīkā un citās tehnikās mums atklāj Edīte Lase, kas piedalījusies ar saviem darbiem arī starptautiskās izstādēs. Ar skolotājas Skaidrītes Krīgeres iedrošināšanu un atbalstu mums uzsāka darboties pašiniciatīvas grupa, kas ik pirmdienu lasīja lekcijas par tēmu, kas interesēja pašu lektoru un pats lektors nāca no grupas, kas agrāk bija tikai klausītājs. Šīs lekcijas bija īsta atklāsme par pašu biedriem-jo viņi cits citu ieraudzīja jaunā gaismā. Aktīvi darbojās nūjotāji sporta klubiņa” Dzīvespriekam” ietvaros( nūjas iegādājamies Ogres novada pašvaldības izsludinātā konkursa ietvaros-projektiņš tika apstiprināts), ko vada bijusī mūsu biedrības biedre, bet tagad jau citas biedrības(„ Sisegale”)vadītājas Anitas Markevicas vadībā.
Bija periods, kas aktīvi sadarbojāmies ar bērniem, jauniešiem no „ Glābiet bērnus-Madlienas nodaļu”. Vēlāk jau sadarbojāmies arī ar citām vietējām organizācijām, pēc konferenču telpas rekonstrukcijas organizējām ik rudeni konferences-tikāmies ar Eiroparlamenta deputāti Inesi Vaideri, ar jaunajiem kandidātiem uz vēlēšanām.
Arī paši piedalījāmies citu organizētajos projektos, gan kopā ar biedrību” Lauberiete”, gan K.Kažociņa mūzikas un mākslas skolas projektā-invalīdiem. Braucām arī paši uz dažādiem kursiem, semināriem-izglītojāmies, centāmies paplašināt savu fizisko un garīgo apvārsni.
Tad nāca vēl četras iespējas piedalīties projektu konkursos, jau ar pašvaldības un uzņēmēju līdzfinansējumu. No 156 m², kas mums nomā piešķirti, vēl neremontēta palikusi pēdējā telpa-18m² lielumā, kā arī nēesam vēl labiekārtojuši pagalmiņu, kam ļoti būtiska loma mūsu darbībā.
Pēdējos četros projektos esam gādājuši gan pamatlīdzekļus darbības nodrošināšanai, gan rekonstruējuši pārējās telpas un galvenais, ņēmām vērā, ka telpām jābūt tādām, lai tajās ērti iekļūt ratiņkrēslā vai ar kustību traucējumiem. Būvējām ar paplašinātām durvīm, bez sliekšņiem.
Visu laiku runāju tik par biedrību un telpām. Jā, tās ir svarīgas lietas, ja nebūs labiekārtotas telpas, iespējas būs mazas un sašaurinātas, bet mēs biedrībā sapņojam par savu dienas centru, kur būs iespējas, attīstība, pilnveidošanās- riska grupās esošiem( invalīdiem, bezdarbniekiem.u.c.). Jau notiek dažādi pasākumi, kuros tiek aicināti ne tikai biedrības biedri, bet arī citi interesenti. Atsevišķās darbojošās personas, kas nāk uz atsevišķām nodarbībām neredz biedrības darbības kopainu, tātad, viņi redz tikai atsevišķus puzles gabaliņus, no kuras kopaina jāsaliek man pašai.
Biedrība izvērsusi aktīvu sabiedrisko darbību sociālo jautājumu risināšanā, sadarbojoties ar pārtikas bankas „ Paēdušai Latvijai” sadarbības partneru ietvaros, kā arī sadarbojamies ar fondu” Ziedot”, ar biedrību ”Latvijas Samariešu apvienību” , ar uzņēmējiem un privātatbalstītājiem.
No 2009. Gada esam iesaistījušies pārtikas bankas „ Paēdušai Latvijai” aktivitātēs. Pašreiz mēs ik mēnesi no 90-130 (to daudzums pa mēnešiem mainās , jo daži beidz saņemt, vietā nāk citi) dalām pārtikas pakas ģimenēm ar bērniem līdz 24 gadu vecumam, ja vien viņi mācās, ik mēnesi palīdzam25 vientuļiem pensionāriem ar dāvanu kartēm, dalām Eiropas Kopienas apmaksātās pārtikas pakas cilvēkiem ar maznodrošināto izziņām un tie ir cilvēki, kas pie mums griežas paši no 8 apkārtējiem pagastiem. Arī viņu skaits ir mainīgs-ap 100-150. Pārtikas paku saņēmējiem esam arī rīkojuši pasākumus” Kā no nekā uztaisīt kaut ko”, „Maizes cepšanu maizes krāsnī”.
Lai darbotos ar šiem cilvēkiem, tās ir ne tikai ziņu apkopošana, sarakstu sastādīšana, pārtikas paku pieteikšana, atskaišu gatavošana, transporta gādāšana(starp citu, pirmie mums daudz ar transportu atbalstīja Madlienas pagasta pārvalde Ojāra Atslēdziņa vadībā-vēlāk sapratām, ka nevar tikai no viena pagasta pārvaldes lūgt, jo saņēmēji ir arī apkārtējos pagastos un tā lielu paldies sakām gan Madlienas gan Mazozolu, Taurupes un Ķeipenes pārvalžu vadītājiem, vēlāk jau arī uzņēmējiem un privātpersonām).
Nemitīgs darbs ar cilvēkiem-uzklausīt viņu priekus un bēdas(vairāk gan bēdas) un mūsu uzdevums, ko esam sev izvirzījuši, lai no mums cilvēki aizietu priecīgāki, labsirdīgāki. Šajā darbībā mums aktīvi iesaistījās gan paši biedrības biedri-Lazdiņu ģimene no Dimantiem, Brigita Masiule, Velda Errisāre, Ivars Streilis ar ģimeni, Ausma Skaidrīte Ūbelīte ,Tatjana Adijāne, kā arī nu jau bijušie darbinieki-invalīdi/bezdarbnieki- Sarmīte Kočāne, Iveta Ozoliņa. Žēl, ka viņiem algots darbs bija ierobežotu laiku (ko apmaksāja no valsts budžeta), bet ieguvums ir tas, ka arī pēc darba līguma beigšanas viņi biedrību nav pametuši, bet iegriežas vai nu, lai palīdzētu kādos darbiņos, vai piedalās pasākumos, nodarbībās.
Par nodarbībā,-katru nedēļu notiek angļu valodas kursi, ko pasniedz skolotāja no Nīderlandes, notiek tekstīlmozaīkas, adīšanas un citu radošu darbību nodarbības. Organizējam savu darbu izstādes.
Tagad mums ir jauni invalīdi/bezdarbnieki subsidētajās darba vietās-Aleksandrs Iļjins- un Anita Dimpere, kas apgūst jaunas prasmes, ir iespēja būt cilvēkos, justies noderīgiem un vēl arī saņem atalgojumu.
Jāsaka, ka pati biedrība ir brīvprātīgo organizācija, izveidota uz brīvprātības pamatiem un pati vadītāja, arī būdama invalīde – atalgojumu nesaņem(jo vadītāja pati sev algu maksāt nedrīkstot- bet darba vietas priekš citiem gan drīkst radīt-paradokss mūsu valstī).Statūtos gan rakstīts, ka vadītāja drīkst saņemt atalgojumu zināmu procentu no ziedojumiem, bet mūsu vidē ziedojumi nesedz pat elementārās administratīvās izmaksas un tas jau arī mūsu sāpīgākais punkts.
Par to gribas piebilst, lai arī atalgojumu nesaņem, tomēr gribētos, lai sabiedrības atbalsts būtu lielāks, jo mēs nedarbojamies tikai biedru interesēs. Ja ar sabiedrības atbalstu varētu segt administratīvos izdevumus-tajā skaitā elektrību, siltumu, telefonu ,internetu, papīru, krāsu-drukāšanai, kopēšanai(un tā ir dārga),tad mūsu darbība varētu izvērsties vēl aktīvāka.
Mēs biedrībā dzīvojam ar sapņiem, nākotnes vīzijām, kas pamazām arī realizējas. Nēesam minējuši visus nopelnus, visas mūsu darbības, bet pēc mūsu jauno darbinieku rezultātiem, redzot, kā viņiem sokas darbs, ja saņem tūlītēju novērtējumu, uzslavu, uzmundrināšanu , ir vērts aicināt sabiedrību uz jebkuru pozitīvu sasniegumu novērtēšanu, bet ne to samazināšanu, neievērošanu. Sasniegumu pozitīvais vērtējums dod spēkus, enerģiju, uzplaukumu un vai tas viss mums nav vajadzīgs- mums visiem?
Mūsu biedrība ļoti pateicīga vairākām tuvākām un tālākam organizācijām, vispirms jau tās ir vietējās, ar kurām kopā esam sanākuši pasākumos, konferencēs_ biedrībām” Saules akmens”, „ Meža projekti”, „ Lauberiete”, „ Vides centrs” , „ Eizenšteina Ķeipenes komunikāciju centrs”, PPP Zied Zeme”,” Sisegale”,” puķmīļi”, „ Madaras” un jau tālākie Inčukalna invalīdu biedrība, fonds Ziedot, Samariešu apvienība u.c. Tas ir draugu plecs, domu biedri, kopīgi pasākumi.
Esam pateicīgi tiem, kas atrod iespēju biedrībai ziedot, kas santīmus, kas čaukstošāku naudas zīmi un viņu zināšanai, tas tiešām aiziet tam, lai spētu nomaksāt lielos ik mēneša maksājumus, kas rudens/ziemas periodā ir sevišķi bargi.
Šo rakstu gribu publicēt vairākās vietās-pirmkārt jau mūsu mājas lapā www.otrasmajas.lv , pēc tam arī citos izdevumos, bet tur jau tik gari nevarēs. Ja citi par mūsu darbību zina, kā par atsevišķiem puzles gabaliņiem, tad tomēr kopsavilkums ir jāizdara man pašai, uzsverot, ka viss darītais nav tikai mans nopelns, bet gan kolektīvi-pēc katra spējām, varēšanas un kopā tapis tas, kas patreiz redzams, izjūtams, izmantojams, pielietojams.
Puzle, vairāk vai mazāk ir salikta. Ir vēl trūkstošā informācija, cik esam spējuši biedrības darbībai, attīstībai piesaistīt līdzekļus, to atspoguļosim atsevišķā rakstā, kas arī, pirmkārt, būs izlasāms biedrības mājas lapā.
Biedrības Otrās Mājas vadītāja Lilija Paegle, Madlienā
Biedrībā Otrās Mājas.
< 
<
